Rokopera “Lāčplēsis” (1988): Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas laika atmiņu kultūras fenomens

Rakstā analizēta Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera “Lāčplēsis” (1988) kā atmiņu kultūras fenomens, aplūkojot tā tapšanas laika kontekstu un secīgi salīdzinot turpmākos koncertuzvedumus un jauniestudējumus. Pētījums tiek izstrādāts Valsts pētījumu programmas projektā “CERS” (Nr. VPP-MM-LKRVA-2023/1-0001), un tajā muzikālā teātra žanra piemēru klāstā rokopera “Lāčplēsis” tiek aplūkota plašāk par tās estētiskajām robežām, ņemot vērā šī iestudējuma ietekmi uz sava laika un 30 neatkarības gadu sabiedrību. Konstatēts, ka rokoperas atkārtota atskaņošana un iestudēšana bieži vien notiek saistībā ar vēsturisku atceri – Andreja Pumpura eposa vai 1988. gadā tapušā rokoperas pirmiestudējuma gadskārtu, nevis tikai māksliniecisku kvalitāšu dēļ (par to liecina gadi, kuros tapuši iestudējumi, un presē publicētā informācija, ka katrs atkārtojums ir veltīts kādai jubilejai). Arī rokoperas atsevišķu daļu (numuru) iekļaušana Vispārējo latviešu dziesmu svētku programmā un atskaņošana valsts svētku pasākumos apliecina materiāla reprezentatīvo funkciju sabiedrībā un simbolos balstītas atmiņu kultūras aktualizēšanas nepieciešamību. Pētījumā izmantota atmiņu kultūras teorija (Aleida Asmane un Pjērs Norā), kas iztirzā atmiņu kultūras lomu sabiedrības pašapziņā. Pamatojoties uz A. Asmanes izvirzītajām premisām par jauno atmiņu kultūru, rokopera “Lāčplēsis” aplūkota kā līdzdalības struktūru piemērs, kurā dažādu kultūras jomu profesionāļi kopdarbā ar amatieriem veido līdzdalības uzlādētu vēstījumu ar politisku ievirzi plašai auditorijai. Pirmuzvedums 1988. gadā kļuva par sabiedrisku notikumu ar skaidru pretpadomju ievirzi, savukārt atsevišķi dziedājumi ar kora iesaisti (“Atgriešanās”, “Uz krustcelēm”, “Tas ir laiks” u. c.) parādās Dziesmu svētku repertuārā kā Atmodas simboli. Autore analizē arī pēdējo trīsdesmit gadu pieredzi “Lāčplēša” publiskajās izrādīšanas reizēs (1998., 2008., 2013., 2018. un 2023. gadā) un secina, ka rokopera “Lāčplēsis” ir galvenokārt atmiņu kultūras sastāvdaļa, kas tiek aktualizēta jeb, A. Asmanes izpratnē, “tagadniskota” ar konkrētajā brīdī populāru mūziķu, autoru un pirmiestudējuma dalībnieku iesaisti no jauna. Tā ir lieu de memoire jeb “atmiņu vieta” (P. Norā izpratnē), kur aktualizēt konkrēto skaņdarbu un atcerēties/pieminēt Atmodas laiku. Būtisku pienesumu izpratnē par rokoperas “Lāčplēsis” tapšanas kontekstiem sniedz komponista Z. Liepiņa memuāri “Mūzaīka” (2022), kas caur individuālu pieredzes dokumentējumu ļauj iepazīt citādi nedokumentētu 20. gadsimta 80. gadu vēsturi. Lai arī var piekrist pētniekiem, kas apgalvo, ka rokopera “Lāčplēsis” iekļaujas nacionālā romantisma tradīcijā, kas mantota no 19. gadsimta, sabiedrības atmiņā tai ir simboliska un emocionāla nozīme Latvijas neatkarības atgūšanas kontekstā. Rokopera “Lāčplēsis” joprojām kalpo kā vēsturiskas atmiņas, politiskās aktivitātes un kolektīvās identitātes manifestācija, taču par jaunāko iestudējumu (2023) pētījums vēl jāturpina.